Lieldienas 2010

Pavasara iezīmes šogad Dievsētā parādījās agrāk kā citus gadus. Pūpoli sprāgtin sprāga ārā no brūnām cepurītēm. Saule spīdēja un sildīja cik tik spēja un šogad arī vizuļot vizuļoja. Pat ceļa taka caur mežu uz Dievsētu bija neparasti gluda, kur citu gadu braucamos ratus dragājām caur ledu, sniegu, atkusni un dziļām vagām.

Tūlīt kā iekārtojāmies un sakārtojāmies, metāmies pie olu krāsošanas. Viss sagādāts: vairāki maisi sīpolu mizu, gan sarkanu, gan brūnu; pētersīļu lapas un zemeņu micītes izdaiļošanai; gumijas bantītes, diegi, tīkliņi nostiprināšanai.Tad olu vārīšana - vairākas tradicionālās sīpolu mizās, citas biešu ripās, un tad vēl zilās kāpostu lapās. Virtuvē smaržoja etiķis, un skanēja smieklu kņada. Ak, jā! Tomēr vajadzēja uzgriezt uguni zem katliem!

Sanesām pūpolu zarus istabā un vienu otru ļautiņu, kuru varēju noķert, paspēju nopērt, lai ir "apaļš kā pūpols, vesels kā ābols." Bet neviens negrib vairs būt apaļš, tikai vesels!

Jānis un Raimonds uzkāpj kalnā pārbaudīt šūpoles. Sievas grozās pa istabu un virtuvi, arī gana mazo Zaigu. Ilze vāra putraimu putru un šķovē svaigos kāpostus. Apspriežam un rēķinam cikos no rīta jāceļas, lai strautā mazgātu muti, un laikus tiktu atpakaļ uz Dievsētas kalnu sagaidīt saules lēktu. Būtu jāiet agri gulēt, bet tik patīkami nīkt un dzīvoties.

Knapi acis aizveras, kad Ričs jau šķindina katlu vākus - "Augšā, augšā, visiem jāceļas!" Paķer dvieli, paķer kabatas lampiņu, braucam karavānā uz Bērziņu strautu. Šogad nav jācērt āliņģis, udens mierīgi plūst, bet auksts gan! Katrā ziņā zem salšanas temperatūras, tā, ka nosvilina seju, un reimatisms pirkstos ilgi sāp.

Nu, raiti atpakaļ uz Dievsētu sagaidīt saules lēktu. Un sagaidām arī, gan dziedot, gan klusējot, saņemam šo daiļumu, šo dāvanu.

Protams, visi jāizšūpo, "ielīgoja, iešūpoja, kas iekāpa šūpolēs." Un katru kārtīgi apdzied. Tad vēl kaulēšanās, olu cīkstīšanās, kari. Katrs aizstāv savu olu, līdz tomēr katram sanāk sadauzīta, lai var mierīgi ar godu to apēst.

Kas nu visu var izstāstīt? Lai paliek citai reizei. Tikai vēl jāpiemetina, ka smaidīdami vien, kā jau pavasarī pienākas, smaidīdami vien, aizbraucām mājās.

Meteņi 2010

Laikā, kad īsās ziemas dienas sāk stiepties garākas, kad laiks sāk griezties uz pavasara pusi, latvieši svin Meteņus.

Visiem tālu braucot, Dievsētā ieradās labs pulciņš bērnu ar vecākiem, lai sagaidītu Meteņus.

Meteņos kā labas ražas priekšnoteikums ir laišanās ar ragaviņām, kas arī veicina linu augšanu. Jo kalns augstāks, jo brauciens ātrāks, jo arī lini kuplāki un raženāki.

Mums netrūka nedz ragaviņu nedz tradiciju piekopēju, kas laidās no kalna gan sestdien gan svētdien. Laiks bija skaists, saulains, auksts un sniega bija diezgan visiem.

Ejat, bērni, laižaties
No kalniņa lejiņā,
Lai aug mūsiem gari lini
Dzeltenām poļīnāmi.

Meteņu mielastā ēdam īpaši tradicionālo ēdienu, grūdeni, kas gatavots no grūbām un tupeņiem, kam pievienota cūkgaļa. Piekodām cūkas ausi, miežu plāceni, un piedzērām alu.

Meteņos ir svarīga laika pareģošana. Visbiežāk Meteņa diena tiek saistīta ar Lieldienām: Kāds laiks Metenī - tāds būs arī Lieldienās. Tā nu redzēsim, Lieldienas tepat pēc pāris nedelām!!

Ziemassvētki 2009

Tās bija Ziemas burvības bagātas svētku dienas!
Kā skaists ideāls Ziemas saulgriežu atzīmēšanai Dievsētā bija šī gada Ziemas svētki. Labu darbu bija veikušas atbildīgās plānotājas - Elga un Maija. Par krāšņu vakara ievadu bija parūpējusies Dabas māte, kad krēslai metoties gaisu pildīja lielas mīkstas sniega pūkas, kā svētību vakaram novēlot. Tādēļ visu vilktais bluķis viegli slīdēja ap Dievsetas ēkām. Koši dega ugunskurs, mums bluķī savas bēdas, raizes un rūgtās domas iecērtot. Netālajā eglē dega spožas, īstas vaska svecites. Kad bluķēnu ielikām ugunī piemēroti izskanēja kopīgā dziesma "Dedzi gaiši uguntiņa, tu nezini ko es došu". Uguntiņa pieņēma mūsu "upuri" un otrā rītā ugunskura vietā bija vien dažas saujas pelnu.
Pēc bluķa atdošanas ugunij, mūs sagaidīja sveču gaismā mirdzošā Skandavas telpa. Visiem dziedot "Nāc, Dieviņi, saņemies, šauras mūsu duraviņas", pie vaļējām durvīm stāvēja Maija ar sveci rokā. Dziesmu nobeidzām ar "Met, Dieviņi, zelta krustu," un čaklas rokas un kājas pildīja galdus ar kūpošiem ēdienu traukiem. Tur netrūka pat koši brūnas cūkas galvas, kuras vaiga šķēlītes vai kusa mutē, kopā ar Rūtiņu vestajiem skābajiem kāpostiem.
Kad gardumu bļodas patukšotas, Elīnai laimējās atrast rūķīšu atstātu dāvanu maisu, un izrādījās, ka šoreiz ikvienam bija pa dāvaniņai, atlika vien "pantiņa" devums lai to saņemtu. Nu dzirdējām nevien pantiņus, bet pat solo dziesmas un veselas dzejas. Tad Amanda (tikko pirms pāris dienām no Rīgas ieradusies) saaicināja visus plāna vidū un sākās rotaļas. Jums vajadzēja redzēt kā diženi "vilki" centās noķert pa skaistai "kazai", "žogam" cenšoties to nosargāt ar skaļiem saucieniem un smieklu šaltīm. Vēl savu reizi mūsu mūziķes (Daiga, Zinta R. un Amanda ar akordeoniem , un Kristīne ar vijoli ) aicināja uz dejām. Kad dejotāji apkusa, Amanda un Daiga, akordeonus spēlējot , abas dejoja "Oira, oira"!
Tad notika arī laimes liešana, šoreiz ar vasku, Andra vadībā, bet ūdens bļodā laimes ostas meklēja riekstu čaulas kuģīši ar svecītes dvēselītēm. Ieradās arī varen košas ķekatas. Par visu , vēl labāk kā vārdi, liecina fotogrāfijas, kuras mūsu mājas lapā ievietojusi Bērziņu Ilze.
Nav šaubu - ikviens no dalībniekiem bija pielikuši savu roku lai svētkus veidotu, un tādēļ tie arī tik labi izdevās. Un citādi tas nemaz nedrīkstēja būt, jo Rūtiņu ģimene bija, no Vašingtonas braucot, ceļā vadījušas 19 stundas, Dāvis no Mizūrī pavalsts - 7, bet tuvākā ceļa braucēji tomēr savas 3,5 stundas. Taču visu smaidīgās sejas un atsaucīgā līdzdalība liecināja - tie bija skaisti svētki Dievsētā.