Ziemassvētki

Ziemsvētkos svinam saules atgriešanos šai zemē; gaismas uzvaru pār tumsu. Šogad Dievsētā to varēja labi novērot – ik pa brītiņam gaisma mainījās. Pa ceļam uz Dievsētu bija bieza migla, pelēcīga gaisma. Iešāvās prātā daina: „Kaķīšam bērns nomira Ziemas svētku vakarā; Visi meži miglu meta no kaķīša asarām.”

Sestdienas rītā līņāja lietus; baidījos, ka tik viss sniegs nenokūst. Visu rītu man prātā skanēja „Sudrabiņa lietiņš lija Ziemas svētku vakarā; Visi sīki žagariņi sidrabiņu vizināja.”

Sāka sabraukt svinētāji. Visi mērojuši gaŗu ceļu, bet vistālāk braukuši Rūtiņi no Merilandes, Anna un Tālis no Jaunmeksikas, Imants, Ambera un Lilija no Teksasas. Laiks apskaidrojās, bērni laidās ar ragaviņām no kalna, pikojās un cēla sniega vīrus. Pa Skandavu arī bija liela rosība – Rūtiņu Annas gādībā karināja saulītes un puzurus, klāja galdus, vēdināja istabu no dūmiem, lika svecītes svečturos, pušķoja galdus ar egļu zariņiem. Virtuvē daudzi bija pūlējušies, lai svētki labi izdotos – atveda cūkas galvu, putraimu desas, stiprus dzērveņu savārījumus, galertus, pelēkos zirņus; cepa kliņģeri, maizi, sutināja pašu skābētus kāpostus un svaigus dārzeņus. Smaržas vijās pa istabām līdz kamēr viss bija gatavs.

Puiši bija sakrāvuši lielu ugunskuru, piesējuši bluķi gaŗā virvē, notīrījuši sniegu no taciņām ap ēkām. Lieli un mazi (mazāki un lielāki bērni, pusaudži, studenti, lieli cilvēki, vecāki, vecvecāki), visi devās pagalmā, satvēra virvi un, dziedādami, vilka bluķi trīs reizes ap sētu. Kad nonāca pie ugunskura, tas uzliesmoja, ka prieks skatīties! Mēness šai naktī rādīja tumšo pusi, bet uguns meta lielu gaismu, un dzirksteles lēkādamas skrēja debesīs.

Katrs iecirta bluķī savas šī gada bēdas un nelaimes, tā tiekot vaļā no visa sliktā. Bluķi uzmeta ugunskuram, dziedot ziedu dziesmu: „Sakūrām uguntiņu no deviņi žagariņi; Trejdeviņas dzirkstelītes pret saulīti uzlēkušas”. Pienāca laiks iet istabā un sēsties pie mielasta galda. Aicinājām arī Dieviņu istabā: „Dieviņš stāv aiz durvīm ar sidraba mētelīti; Nāc, Dieviņ, saņemies, šauras manas duraviņas.”

Svecīšu liesmiņas un uguns kamīnā deva Skandavai itin mīlīgu gaismu, kas atspīdēja gan logos, gan kreklu saktiņās, gan katram acīs. Paēdām un padziedājām; ļoti koši skanēja.

Te uzreiz ieskrēja Bērziņu māsas ar ziņu, ka bija redzējušas rūķīti prom skrienam. Viņš pie durvīm bija atstājis dāvanu maisiņus bērniem. Tie katrs savu maisiņu ‘nopelnīja’, sakot dainu vai nodziedot dziesmiņu.

Nepagāja ilgs laiks, kad pie durvīm un logiem klaudzināja un klaigāja – budeļi atnākuši! Gaŗā sieva un mazais vīriņš – ļoti skaists pāris! Kaza un vilks, lācis, kas danco un zirgs, kas prot brīnumus rādīt! Visi pa istabu dancoja un lēkāja, bet čigānu tēvam neizdevās pārdot savu brīnumu zirgu – tie gāja tālāk uz citām sētām.

Nu mūziku meistari – Rūtiņu Zinta un Veinbergu Dace ar palīgiem uzspēlēja danču mūziku – te nu katrs varēja kājas izkustināt. Poņu Zinta vadīja rotaļas, kuŗās ar lielu jautrību piedalījās jauni un veci.

Un kas būtu Ziemas svētki bez laimes liešanas? Borgs aicināja katru pie kamīna izkausēt alvu un izliet nākamgada laimi.

Naktī uzsniga svaigs pūkains sniegs. Kā lai nenāktu prātā daina: „Sniega māte, sniega māte, purin’ savus spilventiņus; lai nāk sniegi virs zemītes, ka bāliņi mežā brauc.”

Svētdien piemarieši noturēja savu gada sapulci, bet citi ciemojās, pastaigājās pa sniegaino mežu, vai saulītē vizinājās ar ragaviņām no kalna. Jaunais sniedziņš mirguļoja un zvīļoja kā dimantiņi, izbērti pa pagalmu.

Mājās braucot bija jau satumsis, bet te uzreiz man pāri ceļam rādījās gaŗas gaismu krelles! Piebraucot tuvāk, skatījos – vesels bars stirnu noskatījās manī un cēli turpināja aizsoļot pāri ceļam uz meža pusi.