Apjumības šoruden

Pagājušo nedēļas nogali Dievsētā atzīmējām Apjumības. Pati uz dienas nodarbībām nepaspēju, bet bija notikusi izstādes atklāšana. Nākamajā dienā apskatījos izstādi Skandavas lielajā zālē - tur bija rotas, gleznas, izšūts spilvens, kokgriezumi, austi lakati, fotogrāfijas u.c. Varēja visu ļoti labi un labā gaismā apskatīt uz Skandavas lielajiem galdiem.

Bet atpakaļ uz sestdienas vakaru. Braucot visu ceļu domājām "ka tik paspēsim uz ugunskuru", bet kad iebraucām Dievsētā, tad dzirdējām, ka vēl Saimes ēkā pie vakariņu galda dzied. Vai tiešām dzied tur nevis ārā pie ugunskura? Mazliet pārsteigtas gājām iekšā un laikam tieši mūsu iedvesmu vajadzēja, lai sakrautajam ugunskuram pieliktu uguni un visi pamazām dotos turp. Cepām cukurpūpēžus un runājām un dziedājām. Ir daudz, ko runāt, kad satiekas, tātad tik pat daudz runājām cik dziedājām. Un mācījāmies arī dažādus kulšanas ritmus un ritmu spēles - daži ļoti piedomāja un pareizi pildīja, citiem nāca smiekli par šādām spēlēm (ne jau, lai izsmietu, bet gan tāpēc, ka pašiem rokas pinās!)

Svētdienas rītā Rāmavā notika ļoti jauks daudzinājums. Vīkšēja Stumbru Maija daudz ko jauku pastāstīja par rudeni. Vadonis Spuru Ričs dižrunā runāja par ļoti laikmetīgiem notikumiem un priekšlikumiem. Sanāca laba sauja mazu bērnu, kas pēc daudzinājuma tur pat ārā mežā taisīja orķestri ar stabuli, akordeonu un kokli. Mežā Rāmavā bija tik jauki, ka tur pat arī noturējām kārtējo LDS pārvaldes sapulci.

Man pašai bija ļoti laba sajūta šoreiz, jo nebija pusdienas laikā jāsteidzas uz mājām. Palikām Dievsētā līdz kamēr jau vakarā metās tumšs - vienā mierā pastaigājāmies pa mežu, uzspēlējām bumbu. Bieži liekas, ka svinību steigā nepietiek laika izbaudīt Dievsētas mieru un apkārtni. Apjumības ir laba reize šo vietu izbaudīt.